Tas pastāv kopš 1805. gada, kad zāles pļāvēji bija manuāli, nevis ar dzinēju.
1805. gadā anglis Placknett izgudroja pirmo iekārtu graudu novākšanai un nezāļu pļaušanai.Mašīnu vadīja cilvēks, un rotējošais nazis tika darbināts ar zobratu piedziņu, lai pļautu zāli.Šis ir zāles pļāvēja prototips.
1830. gadā britu tekstilrūpniecības inženieris Bils Puddings patentēja bungu zāles pļāvēju, izpelnoties atzinību.
1832. gadā Ransoms Agricultural Machinery Company uzsāka trumuļu pļaujmašīnu masveida ražošanu.
1831. gadā britu tekstilmeistars Kabilja ieguva pasaulē ekskluzīvo tvertnes patentu.
1833. gadā Ransoms Agricultural Machinery Company uzsāka trumuļu pļaujmašīnu masveida ražošanu.19. gadsimtā šo vieglo un manevrējamo trumuļu pļāvēju plaši izmantoja zaļajās joslās blakus satiksmes ceļiem.
1902. gadā brits London Enns izgatavoja ar iekšdedzes dzinēju darbināmu trumuļu pļāvēju, kura princips tiek izmantots arī mūsdienās.
Šis ir ravētājs, ko parasti redzam Amerikas lauku televīzijā, un ar to ir ļoti viegli apgriezt zālienu.
Strauji augot zāliena nozarei, Ķīna 21. gadsimtā sāka izmantot akumulējošos virzuļu pļāvējus.19. gadsimta beigās zāliena aizsardzība bija nogurdinoša.Piemēram, lielajā Blenheimas īpašumā (ciems Rietumbavārijā, Vācijā), ja tiek nodarbināti 200 strādnieki, 50 no tiem ir zāliena kopšana.Sezonā, kad zālājs aug mežonīgi, zāle ir jāpļauj apmēram ik pēc desmit dienām.Pļaujmašīnās tiek turēti ļoti gari instrumenti (izkaptis: asmeņi ir zobaini, un, lai tie būtu asi asumi, tie bieži ir jāasina ar stienīti) rindā, lai pļautu zāli (faktiski zāles pļaušanai darbojas vairāk kā zāģis)).Pēc darbu pabeigšanas zāliens ir pilns ar zāģētas zāles asmeņiem, un pēc tam uz zemes esošie zāles asmeņi tiek savākti un izmantoti fermas liellopu un aitu barošanai, kas ietaupa laiku un samazina zālāja bojājumus.Tas sastāv no paralēlas četrstieņu pacelšanas ierīces, rāmja, kreisās un labās viena spārna ravēšanas ierīces un novirzes regulēšanas ierīces visai mašīnai.